Jātaka-aṭṭhakathā, Ekakanipāto

Kāmaṁ patāmi nirayan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto anāthapiṇḍikaṁ ārabbha kathesi. Anāthapiṇḍiko hi vihāram-eva ārabbha catupaññāsakoṭidhanaṁ buddhasāsane pariccajitvā vikiritvā ṭhapetvā tīṇi ratanāni aññattha ratanasaññam-eva anuppādetvā satthari jetavane viharante devasikaṁ tīṇi mahāupaṭṭhānāni gacchati. Pāto va ekavāraṁ gacchati, katapātarāso ekavāraṁ, sāyanhe ekavāraṁ. Aññāni pi antarantarupaṭṭhānāni honti yeva. Gacchanto ca: “Kiṁ nu kho ādāya āgatoti sāmaṇerā vā daharā vā hattham-pi me olokeyyun”-ti tucchahattho nāma na gatapubbo. Pāto va gacchanto yāguṁ gāhāpetvā {1.227} gacchati, katapātarāso sappinavanītamadhuphāṇitādīni pi, sāyanhasamaye gandhamālāvatthādihatthoti. Evaṁ divase divase pariccajantassa panassa pariccāge pamāṇaṁ natthi.

Bahū vohārūpajīvino pissa hatthato paṇṇe āropetvā aṭṭhārasakoṭisaṅkhyaṁ dhanaṁ iṇaṁ gaṇhiṁsu, te mahāseṭṭhi na āharāpeti. Aññā panassa kulasantakā aṭṭhārasa koṭiyo nadītīre nidahitvā ṭhapitā aciravatodakena nadīkūle bhinne mahāsamuddaṁ paviṭṭhā, tā yathāpihitalañchi tāva lohacāṭiyo aṇḍavakucchiyaṁ pavaṭṭantā vicaranti. Gehe panassa pañcannaṁ bhikkhusatānaṁ niccabhattaṁ nibaddham-eva hoti. Seṭṭhino hi gehaṁ bhikkhusaṅghassa catumahāpathe khatapokkharaṇisadisaṁ, sabbabhikkhūnaṁ mātāpituṭṭhāne ṭhitaṁ. Tenassa gharaṁ sammāsambuddho pi gacchati, asītimahātherā pi gacchanti yeva. Sesabhikkhūnaṁ pana gacchantānañca āgacchantānañca pamāṇaṁ natthi. Taṁ pana gharaṁ sattabhūmakaṁ sattadvārakoṭṭhakapaṭimaṇḍitaṁ, tassa catutthe dvārakoṭṭhake ekā micchādiṭṭhikā devatā vasati, sā sammāsambuddhe gehaṁ pavisante attano vimāne ṭhātuṁ na sakkoti, dārake gahetvā otaritvā bhūmiyaṁ tiṭṭhati. Asītimahātheresu pi avasesattheresu pi pavisantesu ca nikkhamantesu ca tatheva karoti. Sā cintesi: “Samaṇe gotame ca sāvakesu cassa imaṁ gehaṁ pavisantesu mayhaṁ sukhaṁ nāma natthi, niccakālaṁ otaritvā otaritvā bhūmiyaṁ ṭhātuṁ na sakkhissāmi. Yathā ime etaṁ gharaṁ na pavisanti, tathā mayā kātuṁ vaṭṭatī” ti. Athekadivasaṁ sayanūpagatasseva mahākammantikassa santikaṁ gantvā obhāsaṁ pharitvā aṭṭhāsi. “Ko etthā” ti ca vutte: “Ahaṁ catutthadvārakoṭṭhake nibbattadevatā” ti āha. “Kasmā āgatāsī” ti? “Kiṁ tumhe seṭṭhissa kiriyaṁ na passatha, attano pacchimakālaṁ anoloketvā dhanaṁ nīharitvā samaṇaṁ gotamaṁ yeva pūjeti, neva vaṇijjaṁ payojeti, na kammante paṭṭhapeti, tumhe seṭṭhiṁ tathā ovadatha, yathā attano kammantaṁ karoti. Yathā ca samaṇo gotamo sasāvako imaṁ gharaṁ na pavisati, tathā karothā” ti. Atha naṁ so āha: “Bāladevate, seṭṭhi dhanaṁ vissajjento niyyānike buddhasāsane vissajjeti, so sace maṁ cūḷāyaṁ gahetvā vikkiṇissati, nevāhaṁ kiñci kathessāmi, gaccha tvaṁn”-ti. Sā punekadivasaṁ seṭṭhino jeṭṭhaputtaṁ upasaṅkamitvā tatheva ovadi, so pi taṁ purimanayeneva tajjesi. Seṭṭhinā pana saddhiṁ kathetuṁ yeva na sakkoti.

Seṭṭhino pi nirantaraṁ dānaṁ dentassa {1.228} vohāre akarontassa āye mandībhūte dhanaṁ parikkhayaṁ agamāsi. Athassa anukkamena dāliddiyappattassa paribhogasāṭakasayanabhojanāni pi purāṇasadisāni na bhaviṁsu. Evaṁbhūto pi bhikkhusaṅghassa dānaṁ deti, paṇītaṁ pana katvā dātuṁ na sakkoti. Atha naṁ ekadivasaṁ vanditvā nisinnaṁ satthā: “Dīyati pana te, gahapati, kule dānan”-ti pucchi. So: “Dīyati, bhante, tañca kho kaṇājakaṁ bilaṅgadutiyan”-ti āha. Atha naṁ satthā: “Gahapati, ‘lūkhaṁ dānaṁ demī’ ti mā cittaṁ saṅkocayittha. Cittasmiñhi paṇīte buddhapaccekabuddhabuddhasāvakānaṁ dinnadānaṁ lūkhaṁ nāma na hoti. Kasmā? Vipākamahantattā” ti āha. Cittañhi paṇītaṁ kātuṁ sakkontassa dānaṁ lūkhaṁ nāma natthīti cetaṁ evaṁ veditabbaṁ:

Natthi citte pasannamhi, appakā nāma dakkhiṇā,
Tathāgate vā sambuddhe, atha vā tassa sāvake. (Vv. 804).

Na kiratthi anomadassisu, pāricariyā buddhesu appakā,
Sukkhāya aloṇikāya ca, passa phalaṁ kummāsapiṇḍiyā ti.

Aparam-pi naṁ āha: “Gahapati, tvaṁ tāva lūkhaṁ dānaṁ dadamāno aṭṭhannaṁ ariyapuggalānaṁ desi, ahaṁ velāmakāle sakalajambudīpaṁ unnaṅgalaṁ katvā satta ratanāni dadamāno pañca mahānadiyo ekoghapuṇṇaṁ katvā viya ca mahādānaṁ pavattayamāno tisaraṇagataṁ vā pañcasīlarakkhanakaṁ vā kañci nālatthaṁ, dakkhiṇeyyapuggalā nāma evaṁ dullabhā. Tasmā ‘lūkhaṁ me dānan’-ti mā cittaṁ saṅkocayitthā” ti evañca pana vatvā velāmasuttaṁ (AN. 9.20) kathesi.

Atha kho sā devatā issarakāle seṭṭhinā saddhiṁ kathetum-pi asakkontī: “Idānāyaṁ duggatattā mama vacanaṁ gaṇhissatī” ti maññamānā aḍḍharattasamaye sirigabbhaṁ pavisitvā obhāsaṁ pharitvā ākāse aṭṭhāsi. Seṭṭhi taṁ disvā: “Ko eso” ti āha. “Ahaṁ mahāseṭṭhi catutthadvārakoṭṭhake adhivatthā, devatā” ti. “Kimatthamāgatāsī” ti? “Tuyhaṁ ovādaṁ kathetukāmā hutvā āgacchāmī” ti. “Tena hi kathehī” ti. Mahāseṭṭhi tvaṁ pacchimakālaṁ na cintesi, puttadhītaro na olokesi, samaṇassa te gotamassa sāsane bahuṁ dhanaṁ vippakiṇṇaṁ, so tvaṁ ativelaṁ dhanavissajjanena {1.229} vā vaṇijjādikammānaṁ akaraṇena vā samaṇaṁ gotamaṁ nissāya duggato jāto, evaṁbhūto pi samaṇaṁ gotamaṁ na muñcasi, ajja pi te samaṇā gharaṁ pavisanti yeva. Yaṁ tāva tehi nītaṁ, taṁ na sakkā paccāharāpetuṁ, gahitaṁ gahitam-eva hotu, ito paṭṭhāya pana sayañca samaṇassa gotamassa santikaṁ mā gamittha, sāvakānañcassa imaṁ gharaṁ pavisituṁ mā adāsi, samaṇaṁ gotamaṁ nivattitvā pi anolokento attano vohāre ca vaṇijjañca katvā kuṭumbaṁ saṇṭhapehī” ti. Atha naṁ so evamāha: “Ayaṁ tayā mayhaṁ dātabbaovādo” ti. “Āma, ayyā” ti. Tādisānaṁ devatānaṁ satena pi sahassena pi satasahassena pi akampanīyo ahaṁ dasabalena kato. Mama hi saddhā sineru viya acalā suppatiṭṭhitā, mayā niyyānike ratanasāsane dhanaṁ vissajjitaṁ, ayuttaṁ te kathitaṁ, buddhasāsane pahāro dinno, evarūpāya anācārāya dussīlāya kāḷakaṇṇiyā saddhiṁ tayā mama ekagehe vasanakiccaṁ natthi, sīghaṁ mama gehā nikkhamitvā aññattha gacchāti.

Sā sotāpannassa ariyasāvakassa vacanaṁ sutvā ṭhātuṁ asakkontī attano vasanaṭṭhānaṁ gantvā dārake hatthena gahetvā nikkhami. Nikkhamitvā ca pana aññattha vasanaṭṭhānaṁ alabhamānā: “Seṭṭhiṁ khamāpetvā tattheva vasissāmī” ti cintetvā nagarapariggāhakadevaputtassa santikaṁ gantvā taṁ vanditvā aṭṭhāsi. “Kenaṭṭhena āgatāsī” ti ca vutte: “Ahaṁ sāmi, attano bālatāya anupadhāretvā anāthapiṇḍikena seṭṭhinā saddhiṁ kathesiṁ, so maṁ kujjhitvā vasanaṭṭhānā nikkaḍḍhi, maṁ seṭṭhissa santikaṁ netvā khamāpetvā vasanaṭṭhānaṁ me dethā” ti. “Kiṁ pana tayā seṭṭhi vutto” ti: “Ito paṭṭhāya buddhupaṭṭhānaṁ saṅghupaṭṭhānaṁ mā kari, samaṇassa gotamassa gharappavesanaṁ mā adāsī” ti: “Evaṁ me vutto, sāmī” ti. Ayuttaṁ tayā vuttaṁ, sāsane pahāro dinno, “ahaṁ taṁ ādāya seṭṭhino santikaṁ gantuṁ na ussahāmī” ti. Sā tassa santikā saṅgahaṁ alabhitvā catunnaṁ mahārājānaṁ santikaṁ agamāsi.

Tehi pi tatheva paṭikkhittā sakkaṁ devarājaṁ upasaṅkamitvā taṁ pavattiṁ ācikkhitvā: “Ahaṁ, deva, vasanaṭṭhānaṁ alabhamānā dārake hatthena gahetvā anāthā vicarāmi, tumhākaṁ siriyā mayhaṁ vasanaṭṭhānaṁ dāpethā” ti suṭṭhutaraṁ yāci. So pi naṁ āha: “Tayā ayuttaṁ kataṁ, jinasāsane pahāro dinno, aham-pi taṁ nissāya seṭṭhinā saddhiṁ kathetuṁ na sakkomi, ekaṁ pana te seṭṭhissa khamanūpāyaṁ {1.230} kathessāmī” ti. “Sādhu, deva, kathehī” ti. Mahāseṭṭhissa hatthato manussehi paṇṇe āropetvā aṭṭhārasakoṭisaṅkhyaṁ dhanaṁ gahitaṁ atthi, tvaṁ tassa āyuttakavesaṁ gahetvā kañci ajānāpetvā tāni paṇṇāni ādāya katipayehi yakkhataruṇehi parivāritā ekena hatthena paṇṇaṁ, ekena lekhaniṁ gahetvā tesaṁ gehaṁ gantvā gehamajjhe ṭhitā attano yakkhānubhāvena te uttāsetvā: “Idaṁ tumhākaṁ iṇapaṇṇaṁ, amhākaṁ seṭṭhi attano issarakāle tumhe na kiñci āha, idāni duggato jāto, tumhehi gahitakahāpaṇāni dethā” ti attano yakkhānubhāvaṁ dassetvā sabbā pi tā aṭṭhārasa hiraññakoṭiyo sādhetvā seṭṭhissa tucchakoṭṭhake pūretvā aññaṁ aciravatinadītīre nidahitaṁ dhanaṁ nadīkūle bhinne samuddaṁ paviṭṭhaṁ atthi, tam-pi attano ānubhāvena āharitvā tucchakoṭṭhake pūretvā, aññam-pi asukaṭṭhāne nāma assāmikaṁ aṭṭhārasakoṭimattam-eva dhanaṁ atthi, tam-pi āharitvā tucchakoṭṭhake pūrehi, imāhi catupaññāsakoṭīhi imaṁ tucchakoṭṭhakapūrakaṁ daṇḍakammaṁ katvā mahāseṭṭhiṁ khamāpehīti.

Sā: “Sādhu, devā” ti tassa vacanaṁ sampaṭicchitvā vuttanayeneva sabbaṁ dhanaṁ āharitvā koṭṭhake pūretvā aḍḍharattasamaye seṭṭhissa sirigabbhaṁ pavisitvā obhāsaṁ pharitvā ākāse aṭṭhāsi. “Ko eso” ti vutte: “Ahaṁ te mahāseṭṭhi catutthadvārakoṭṭhake adhivatthā andhabāladevatā, mayā mahāmohamūḷhāya buddhaguṇe ajānitvā purimesu divasesu tumhehi saddhiṁ kiñci kathitaṁ atthi, taṁ me dosaṁ khamatha. Sakkassa hi me devarājassa vacanena tumhākaṁ iṇaṁ sodhetvā aṭṭhārasa koṭiyo, samuddaṁ gatā aṭṭhārasa koṭiyo, tasmiṁ tasmiṁ ṭhāne assāmikadhanassa aṭṭhārasa koṭiyoti catupaṇṇāsa koṭiyo āharitvā tucchakoṭṭhakapūraṇena daṇḍakammaṁ kataṁ, jetavanavihāraṁ ārabbha parikkhayaṁ gatadhanaṁ sabbaṁ sampiṇḍitaṁ, vasanaṭṭhānaṁ alabhamānā kilamāmi, mayā aññāṇatāya kathitaṁ manasi akatvā khamatha mahāseṭṭhī” ti āha.

Anāthapiṇḍiko tassā vacanaṁ sutvā cintesi: “Ayaṁ devatā ‘daṇḍakammañca me katan’-ti vadati, attano ca dosaṁ paṭijānāti, satthā imaṁ vinetvā attano guṇe jānāpessati, sammāsambuddhassa naṁ dassessāmī” ti. Atha naṁ āha: “Amma, devate, sacesi maṁ khamāpetukāmā, satthu santike maṁ khamāpehī” ti. Sādhu evaṁ karissāmi, “satthu pana maṁ santikaṁ gahetvā gacchāhī” ti. So: “Sādhū” ti vatvā vibhātāya rattiyā pāto va taṁ gahetvā satthu santikaṁ gantvā tāya katakammaṁ sabbaṁ tathāgatassa ārocesi. Satthā tassa vacanaṁ sutvā: “Idha, gahapati, pāpapuggalo pi yāva pāpaṁ na paccati {1.231}, tāva bhadrāni passati. Yadā panassa pāpaṁ paccati, tadā pāpam-eva passati. Bhadrapuggalo pi yāva bhadraṁ na paccati, tāva pāpāni passati. Yadā panassa bhadraṁ paccati, tadā bhadram-eva passatī” ti vatvā imā dhammapade dve gāthā abhāsi:

Pāpo pi passatī bhadraṁ, yāva pāpaṁ na paccati,
Yadā ca paccatī pāpaṁ, atha pāpo pāpāni passati.

Bhadro pi passatī pāpaṁ, yāva bhadraṁ na paccati,
Yadā ca paccatī bhadraṁ, atha bhadro bhadrāni passatī ti. (Dhp. 119-120).

Imāsañca pana gāthānaṁ pariyosāne sā devatā sotāpattiphale patiṭṭhāsi. Sā cakkaṅkitesu satthu pādesu nipatitvā: “Mayā, bhante, rāgarattāya dosapaduṭṭhāya mohamūḷhāya avijjandhāya tumhākaṁ guṇe ajānantiyā pāpakaṁ vacanaṁ vuttaṁ, taṁ me khamathā” ti satthāraṁ khamāpetvā mahāseṭṭhim-pi khamāpesi.

Tasmiṁ samaye anāthapiṇḍiko satthu purato attano guṇaṁ kathesi: “Bhante, ayaṁ devatā ‘buddhupaṭṭhānādīni mā karohī’ ti vārayamānā pi maṁ vāretuṁ nāsakkhi, ‘dānaṁ na dātabban’-ti imāya vāriyamānopahaṁ dānaṁ adāsim-eva, nūna esa, bhante, mayhaṁ guṇo” ti. Satthā: “Tvaṁ khosi gahapati sotāpanno ariyasāvako acalasaddho visuddhadassano, tuyhaṁ imāya appesakkhadevatāya vārentiyā avāritabhāvo na acchariyo. Yaṁ pana pubbe paṇḍitā anuppanne buddhe aparipakkañāṇe ṭhitā kāmāvacarissarena mārena ākāse ṭhatvā ‘sace dānaṁ dassasi, imasmiṁ niraye paccissasī’ ti asītihatthagambhīraṁ aṅgārakāsuṁ dassetvā ‘mā dānaṁ adāsī’ ti vāritā pi padumakaṇṇikāmajjhe ṭhatvā dānaṁ adaṁsu, idaṁ acchariyan”-ti vatvā anāthapiṇḍikena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto bārāṇasiseṭṭhissa kule nibbattitvā nānappakārehi sukhūpakaraṇehi devakumāro viya saṁvaḍḍhiyamāno anukkamena viññutaṁ patvā soḷasavassakāle yeva sabbasippesu nipphattiṁ patto. So pitu accayena seṭṭhiṭṭhāne ṭhatvā catūsu nagaradvāresu catasso dānasālāyo, majjhe nagarassa ekaṁ, attano nivesanadvāre ekanti cha dānasālāyo kāretvā mahādānaṁ deti, sīlaṁ {1.232} rakkhati, uposathakammaṁ karoti.

Athekadivasaṁ pātarāsavelāya bodhisattassa nānaggarase manuññabhojane upanīyamāne eko paccekabuddho sattāhaccayena nirodhā vuṭṭhāya bhikkhācāravelaṁ sallakkhetvā: “Ajja mayā bārāṇasiseṭṭhissa gehadvāraṁ gantuṁ vaṭṭatī” ti nāgalatādantakaṭṭhaṁ khāditvā anotattadahe mukhadhovanaṁ katvā manosilātale ṭhito nivāsetvā vijjulatāsadisaṁ kāyabandhanaṁ bandhitvā cīvaraṁ pārupitvā iddhimayamattikāpattaṁ ādāya ākāsenāgantvā bodhisattassa bhatte upanītamatte gehadvāre aṭṭhāsi. Bodhisatto taṁ disvāva āsanā vuṭṭhāya nipaccakāraṁ dassetvā parikammakārakaṁ olokesi. “Kiṁ karomi, sāmī” ti ca vutte: “Ayyassa pattaṁ āharathā” ti āha. Taṅkhaṇaññeva māro pāpimā vikampamāno uṭṭhāya: “Ayaṁ paccekabuddho ito sattame divase āhāraṁ labhi, ajja alabhamāno vinassissati, imañca vināsessāmi, seṭṭhino ca dānantarāyaṁ karissāmī” ti taṅkhaṇaññeva āgantvā antaravatthumhi asītihatthamattaṁ aṅgārakāsuṁ nimmini. Sā khadiraṅgārapuṇṇā sampajjalitā sajotibhūtā avīcimahānirayo viya khāyittha. Taṁ pana māpetvā sayaṁ ākāse aṭṭhāsi. Pattāharaṇatthāya gacchamāno puriso taṁ disvā mahābhayappatto nivatti. Bodhisatto: “Kiṁ, tāta, nivattosī” ti pucchi. Ayaṁ sāmi antaravatthumhi mahatī aṅgārakāsu sampajjalitā sajotibhūtāti. Athañño athaññoti evaṁ āgatāgatā sabbe pi bhayappattā vegena palāyiṁsu.

Bodhisatto cintesi: “Ajja mayhaṁ dānantarāyaṁ kātukāmo vasavattī māro uyyutto bhavissati, na kho pana jānāti mārasatena mārasahassena pi mayhaṁ akampiyabhāvaṁ, ajja dāni mayhaṁ vā mārassa vā balamahantataṁ, ānubhāvamahantataṁ jānissāmī” ti taṁ yathāsajjitam-eva bhattapātiṁ sayaṁ ādāya gehā nikkhamma aṅgārakāsutaṭe ṭhatvā ākāsaṁ ulloketvā māraṁ disvā: “Kosi tvan”-ti āha. “Ahaṁ, māro” ti. “Ayaṁ aṅgārakāsu tayā nimmitā” ti? “Āma, mayā” ti {1.233}. “Kimatthāyā” ti. “Tava dānassa antarāyakaraṇatthāya ca paccekabuddhassa ca jīvitanāsanatthāyā” ti. Bodhisatto: “Neva te ahaṁ attano dānassa antarāyaṁ, na paccekabuddhassa jīvitantarāyaṁ kātuṁ dassāmi, ajja dāni mayhaṁ vā tuyhaṁ vā balamahantataṁ, ānubhāvamahantataṁ jānissāmī” ti aṅgārakāsutaṭe ṭhatvā: “Bhante, paccekabuddha ahaṁ imissā aṅgārakāsuyā adhosīso patamāno pi na nivattissāmi, kevalaṁ tumhe mayā dinnaṁ bhojanaṁ paṭiggaṇhathā” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

Evaṁ vatvā bodhisatto daḷhasamādānena bhattapātiṁ gahetvā aṅgārakāsumatthakena pakkhanto, tāvadeva asītihatthagambhīrāya aṅgārakāsuyā talato uparūparijātaṁ satapattapupphitaṁ ekaṁ mahāpadumaṁ uggantvā bodhisattassa pāde sampaṭicchi. Tato mahātumbamattā reṇu uggantvā mahāsattassa muddhani ṭhatvā sakalasarīraṁ suvaṇṇacuṇṇasamokiṇṇamiva akāsi. So padumakaṇṇikāya ṭhatvā nānaggarasabhojanaṁ paccekabuddhassa patte patiṭṭhāpesi. So taṁ paṭiggahetvā anumodanaṁ katvā pattaṁ ākāse khipitvā passantasseva mahājanassa sayam-pi vehāsaṁ abbhuggantvā nānappakāraṁ valāhakapantiṁ maddamāno viya himavantam-eva gato. Māro pi parājito domanassaṁ patvā attano vasanaṭṭhānam-eva gato. Bodhisatto pana padumakaṇṇikāya ṭhitako va mahājanassa dānasīlasaṁvaṇṇanena {1.234} dhammaṁ desetvā mahājanena parivuto attano nivesanam-eva pavisitvā yāvajīvaṁ dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato.