Jātaka-aṭṭhakathā, Tikanipāto

Ucce {2.443} sakuṇa ḍemānā ti idaṁ satthā jetavane viharanto purāṇadutiyikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Paccuppannavatthu puppharattajātake (Ja. 147) kathitaṁ, atītavatthu indriyajātake (Ja. 423) āvi bhavissati. [The only story that fits is not from 423, but from 147, which is also used for the Introduction. I include it here.]

Idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ ukkaṇṭhitabhikkhuṁ ārabbha kathesi. So hi bhagavatā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhito” ti vutte: “Saccan”-ti vatvā: “Kena ukkaṇṭhāpitosī” ti ca puṭṭho: “Purāṇadutiyikāyā” ti vatvā: “Madhurahattharasā, bhante, sā itthī, na sakkomi taṁ vinā vasitun”-ti āha. Atha naṁ satthā: “Esā te bhikkhu anatthakārikā, pubbe pi tvaṁ etaṁ nissāya sūle uttāsito etaññeva patthayamāno kālaṁ katvā niraye nibbatto, idāni naṁ kasmā puna patthesī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto ākāsaṭṭhadevatā ahosi. Atha bārāṇasiyaṁ kattikarattivārachaṇo sampatto hoti, nagaraṁ devanagaraṁ viya alaṅkariṁsu. Sabbo jano khaṇakīḷānissito ahosi. Ekassa pana duggatamanussassa ekam-eva ghanasāṭakayugaṁ ahosi. So taṁ sudhotaṁ dhovāpetvā obhañjāpetvā satavalikaṁ sahassavalikaṁ kāretvā ṭhapesi. Atha naṁ bhariyā evamāha: “Icchāmahaṁ, sāmi, ekaṁ kusumbharattaṁ nivāsetvā ekaṁ pārupitvā tava kaṇṭhe laggā kattikarattivāraṁ caritun”-ti. “Bhadde, kuto amhākaṁ daliddānaṁ kusumbhaṁ, suddhavatthaṁ nivāsetvā kīḷāhī” ti? “Kusumbharattaṁ alabhamānā chaṇakīḷaṁ na kīḷissāmi, tvaṁ aññaṁ itthiṁ gahetvā kīḷassū” ti. “Bhadde, kiṁ maṁ pīḷesi, kuto amhākaṁ kusumbhan”-ti? “Sāmi, purisassa icchāya sati kiṁ nāma natthi, nanu rañño kusumbhavatthusmiṁ bahu kusumbhan”-ti. “Bhadde {1.500}, taṁ ṭhānaṁ rakkhasapariggahitapokkharaṇisadisaṁ, balavārakkhā, na sakkā upasaṅkamituṁ, mā te etaṁ rucci, yathāladdheneva tussassū” ti. “Sāmi, rattibhāge andhakāre sati purisassa agamanīyaṭṭhānaṁ nāma natthī” ti. Iti so tāya punappunaṁ kathentiyā kilesavasena tassā vacanaṁ gahetvā: “Hotu bhadde, mā cintayitthā” ti taṁ samassāsetvā rattibhāge jīvitaṁ pariccajitvā nagarā nikkhamitvā rañño kusumbhavatthuṁ gantvā vatiṁ madditvā antovatthuṁ pāvisi. Ārakkhamanussā vatisaddaṁ sutvā: “Coro coro” ti parivāretvā gahetvā paribhāsitvā koṭṭetvā bandhitvā pabhātāya rattiyā rañño dassesuṁ. Rājā: “Gacchatha, naṁ sūle uttāsethā” ti āha. Atha naṁ pacchābāhaṁ bandhitvā vajjhabheriyā vajjamānāya nagarā nikkhamāpetvā sūle uttāsesuṁ.

Taṁ pana purisaṁ jīvantaṁ sūle uttāsesuṁ. So tattha nisinno ākāsena gacchantaṁ ekaṁ kākaṁ disvā tāvakharam-pi taṁ vedanaṁ agaṇetvā piyabhariyāya sāsanaṁ pesetuṁ kākaṁ āmantento imā gāthā āha:

1. Ucce sakuṇa ḍemāna, pattayāna vihaṅgama,
Vajjāsi kho tvaṁ vāmūruṁ, ciraṁ kho sā karissati.

2. Idaṁ kho sā na jānāti, asiṁ sattiñca oḍḍitaṁ,
Sā caṇḍī kāhati kodhaṁ, taṁ me tapati no idaṁ.

3. Esa uppalasannāho, nikkhañcussīsakohitaṁ,
Kāsikañca muduṁ vatthaṁ, tappetu dhanikā piyā ti.

Tattha ḍemānā ti gacchamāna caramāna. Pattayānā ti tamevālapati, tathā vihaṅgamāti. So hi pattehi yānaṁ katvā gamanato pattayāno, ākāse gamanato vihaṅgamo. Vajjāsī ti vadeyyāsi. Vāmūrun-ti kadalikkhandhasamānaūruṁ, mama sūle nisinnabhāvaṁ vadeyyāsi. Ciraṁ kho sā karissatī ti sā imaṁ pavattiṁ ajānamānā mama āgamanaṁ ciraṁ karissati, “ciraṁ me gatassa piyassa na ca āgacchatī” ti evaṁ cintessatī ti attho.

Asiṁ sattiñcā ti asisamānatāya sattisamānatāya ca sūlam-eva sandhāya vadati. Tañhi {2.444} tassa uttāsanatthāya oḍḍitaṁ ṭhapitaṁ. Caṇḍī ti kodhanā. Kāhati kodhanti: “Aticirāyatī” ti mayi kodhaṁ karissati. Taṁ me tapatī ti taṁ tassā kujjhanaṁ maṁ tapati. No idan-ti idha pana idaṁ sūlaṁ maṁ na tapatīti dīpeti.

“Esa uppalasannāho” ti ādīhi ghare ussīsake ṭhapitaṁ attano bhaṇḍaṁ ācikkhati. Tattha uppalasannāho ti uppalo ca sannāho ca uppalasannāho, uppalasadiso kaṇayo ca sannāhako cā ti attho. Nikkhañcā ti pañcahi suvaṇṇehi kataṁ aṅgulimuddikaṁ. Kāsikañca mudu vatthan-ti muduṁ kāsikasāṭakayugaṁ sandhāyāha. Ettakaṁ kira tena ussīsake nikkhittaṁ. Tappetu dhanikā piyā ti etaṁ sabbaṁ gahetvā sā mama piyā dhanatthikā iminā dhanena tappetu pūretu, santuṭṭhā hotūti.