Jātaka-aṭṭhakathā, Chakkanipāto

Idaṁ satthā veḷuvane viharanto āyasmato ānandassa jīvitapariccāgaṁ ārabbha kathesi. Devadattena hi tathāgataṁ jīvitā voropetuṁ payojitesu dhanuggahesu sabbapaṭhamaṁ pesitena āgantvā: “Nāhaṁ, bhante, sakkomi taṁ bhagavantaṁ jīvitā voropetuṁ, mahiddhiko so bhagavā mahānubhāvo” ti vutte devadatto: “Alaṁ, āvuso, mā tvaṁ samaṇaṁ gotamaṁ jīvitā voropehi, aham-eva samaṇaṁ gotamaṁ jīvitā voropessāmī” ti vatvā tathāgate gijjhakūṭapabbatassa pacchimachāyāya caṅkamante sayaṁ gijjhakūṭaṁ pabbataṁ abhiruhitvā yantavegena mahatiṁ silaṁ pavijjhi, “imāya silāya samaṇaṁ gotamaṁ jīvitā voropessāmī” ti. Tadā dve pabbatakūṭā samāgantvā taṁ silaṁ sampaṭicchiṁsu. Tato papaṭikā uppatitvā bhagavato pādaṁ paharitvā ruhiraṁ uppādesi, balavavedanā pavattiṁsu. Jīvako tathāgatassa pādaṁ satthakena phāletvā duṭṭhalohitaṁ vametvā pūtimaṁsaṁ apanetvā dhovitvā bhesajjaṁ ālimpitvā nirogamakāsi. Satthā purimasadisam-eva bhikkhusaṅghaparivuto mahatiyā buddhalīlāya vicari.

Atha naṁ disvā devadatto cintesi: “samaṇassa gotamassa rūpasobhaggappattaṁ sarīraṁ disvā koci manussabhūto upasaṅkamituṁ na sakkoti, rañño kho pana nāḷāgiri nāma hatthī caṇḍo pharuso {5.334} manussaghātako buddhadhammasaṅghaguṇe na jānāti, so taṁ jīvitakkhayaṁ pāpessatī” ti. So gantvā rañño tamatthaṁ ārocesi. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā hatthācariyaṁ pakkosāpetvā: “Samma, sve nāḷāgiriṁ mattaṁ katvā pāto va samaṇena gotamena paṭipannavīthiyaṁ vissajjehī” ti āha. Devadatto pi naṁ: “Aññesu divasesu hatthī kittakaṁ suraṁ pivatī” ti pucchitvā: “Aṭṭha ghaṭe, bhante” ti vutte: “Tena hi sve tvaṁ taṁ soḷasa ghaṭe pāyetvā samaṇena gotamena paṭipannavīthiyaṁ abhimukhaṁ kareyyāsī” ti āha. So: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Rājā nagare bheriṁ carāpesi: “sve nāḷāgiriṁ mattaṁ katvā nagare vissajjessati, nāgarā pāto va sabbakiccāni katvā antaravīthiṁ mā paṭipajjiṁsū” ti. Devadatto pi rājanivesanā oruyha hatthisālaṁ gantvā hatthigopake āmantetvā: “Mayaṁ bhaṇe uccaṭṭhāniyaṁ nīcaṭṭhāne, nīcaṭṭhāniyaṁ vā uccaṭṭhāne kātuṁ samatthā, sace vo yasena attho, sve pāto va nāḷāgiriṁ tikhiṇasurāya soḷasa ghaṭe pāyetvā samaṇassa gotamassa āgamanavelāya tuttatomarehi vijjhitvā kujjhāpetvā hatthisālaṁ bhindāpetvā samaṇena gotamena paṭipannavīthiyaṁ abhimukhaṁ katvā samaṇaṁ gotamaṁ jīvitakkhayaṁ pāpethā” ti āha. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchiṁsu.

Sā pavatti sakalanagare vitthārikā ahosi. Buddhadhammasaṅghamāmakā upāsakā taṁ sutvā satthāraṁ upasaṅkamitvā: “Bhante, devadatto raññā saddhiṁ ekato hutvā sve tumhehi paṭipannavīthiyaṁ nāḷāgiriṁ vissajjāpessati, sve piṇḍāya apavisitvā idheva hotha, mayaṁ vihāre yeva buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa bhikkhaṁ dassāmā” ti vadiṁsu. Satthāpi: “Sve piṇḍāya na pavisissāmī” ti avatvāva: “Ahaṁ sve nāḷāgiriṁ dametvā pāṭihāriyaṁ katvā titthiye madditvā rājagahe piṇḍāya acaritvāva bhikkhusaṅghaparivuto nagarā nikkhamitvā veḷuvanam-eva āgamissāmi, rājagahavāsino pi bahūni bhattabhājanāni gahetvā veḷuvanam-eva āgamissanti, sve vihāre yeva bhattaggaṁ bhavissatī” ti iminā kāraṇena tesaṁ adhivāsesi. Te tathāgatassa adhivāsanaṁ viditvā bhattabhājanāni āharitvā: “Vihāre yeva dānaṁ dassāmā” ti pakkamiṁsu.

Satthā pi paṭhamayāme dhammaṁ desetvā majjhimayāme devatānaṁ pañhaṁ vissajjetvā pacchimayāmassa paṭhamakoṭṭhāse sīhaseyyaṁ kappetvā dutiyakoṭṭhāse phalasamāpattiyā {5.335} vītināmetvā tatiyakoṭṭhāse mahākaruṇāsamāpattiṁ samāpajjitvā vuṭṭhāya bodhaneyyabandhave olokento nāḷāgiridamane caturāsītiyā pāṇasahassānaṁ dhammābhisamayaṁ disvā vibhātāya rattiyā katasarīrapaṭijaggano hutvā āyasmantaṁ ānandaṁ āmantetvā, “ānanda, ajja rājagahaparivattakesu aṭṭhārasasu mahāvihāresu sabbesam-pi bhikkhūnaṁ mayāsaddhiṁ rājagahaṁ pavisituṁ ārocehī” ti āha. Thero tathā akāsi. Sabbe pi bhikkhū veḷuvane sannipatiṁsu. Satthā mahābhikkhusaṅghaparivuto rājagahaṁ pāvisi. Atha hatthimeṇḍā yathānusiṭṭhaṁ paṭipajjiṁsu, mahanto samāgamo ahosi. Saddhāsampannā manussā: “Ajja kira buddhanāgassa tiracchānanāgena saṅgāmo bhavissati, anūpamāya buddhalīlāya nāḷāgiridamanaṁ passissāmā” ti pāsādahammiyagehacchadanādīni abhiruhitvā aṭṭhaṁsu. Asaddhā pana micchādiṭṭhikā: “Ayaṁ nāḷāgiri caṇḍo pharuso manussaghātako buddhādīnaṁ guṇaṁ na jānāti, so ajja samaṇassa gotamassa suvaṇṇavaṇṇaṁ sarīraṁ viddhaṁsetvā jīvitakkhayaṁ pāpessati, ajja paccāmittassa piṭṭhiṁ passissāmā” ti pāsādādīsu aṭṭhaṁsu.

Hatthī pi bhagavantaṁ āgacchantaṁ disvā manusse tāsento gehāni viddhaṁsento sakaṭāni saṁcuṇṇento soṇḍaṁ ussāpetvā pahaṭṭhakaṇṇavālo pabbato viya ajjhottharanto yena bhagavā tenābhidhāvi. Taṁ āgacchantaṁ disvā bhikkhū bhagavantaṁ etadavocuṁ: “ayaṁ, bhante, nāḷāgiri caṇḍo pharuso manussaghātako imaṁ racchaṁ paṭipanno, na kho panāyaṁ buddhādiguṇaṁ jānāti, paṭikkamatu, bhante, bhagavā, paṭikkamatu sugato” ti. Mā, bhikkhave, bhāyittha, paṭibalo ahaṁ nāḷāgiriṁ dametunti. Athāyasmā sāriputto satthāraṁ yāci: “bhante, pitu uppannakiccaṁ nāma jeṭṭhaputtassa bhāro, aham-eva taṁ damemī” ti. Atha naṁ satthā, “sāriputta, buddhabalaṁ nāma aññaṁ, sāvakabalaṁ aññaṁ, tiṭṭha tvan”-ti paṭibāhi. Evaṁ yebhuyyena asīti mahātherā yāciṁsu. Satthā sabbe pi paṭibāhi. Atha āyasmā ānando satthari balavasinehena adhivāsetuṁ asakkonto: “Ayaṁ hatthī paṭhamaṁ maṁ māretū” ti tathāgatassatthāya jīvitaṁ pariccajitvā gantvā satthu purato aṭṭhāsi. Atha naṁ satthā: “Apehi, ānanda, mā me purato aṭṭhāsī” ti āha. “Bhante, ayaṁ hatthī caṇḍo {5.336} pharuso manussaghātako kappuṭṭhānaggisadiso paṭhamaṁ maṁ māretvā pacchā tumhākaṁ santikaṁ āgacchatū” ti thero avaca. Yāvatatiyaṁ vuccamāno pi tatheva aṭṭhāsi na paṭikkami. Atha naṁ bhagavā iddhibalena paṭikkamāpetvā bhikkhūnaṁ antare ṭhapesi.

Tasmiṁ khaṇe ekā itthī nāḷāgiriṁ disvā maraṇabhayabhītā palāyamānā aṅkena gahitaṁ dārakaṁ hatthino ca tathāgatassa ca antare chaḍḍetvā palāyi. Hatthī taṁ anubandhitvā nivattitvā dārakassa santikaṁ agamāsi. Tadā dārako mahāravaṁ ravi. Satthā nāḷāgiriṁ odissakamettāya pharitvā sumadhuraṁ brahmassaraṁ nicchāretvā: “Ambho nāḷāgiri taṁ soḷasa surāghaṭe pāyetvā mattaṁ karontā na ‘aññaṁ gaṇhissatī’ ti kariṁsu, ‘maṁ gaṇhissatī’ ti pana kariṁsu, mā akāraṇena jaṅghāyo kilamento vicari, ito ehī” ti pakkosi. So satthu vacanaṁ sutvā akkhīni ummīletvā bhagavato rūpasiriṁ oloketvā paṭiladdhasaṁvego buddhatejena pacchinnasurāmado soṇḍaṁ olambento kaṇṇe cālento āgantvā tathāgatassa pādesu pati. Atha naṁ satthā, “nāḷāgiri, tvaṁ tiracchānahatthī, ahaṁ buddhavāraṇo, ito paṭṭhāya mā caṇḍo pharuso manussaghātako bhava, sabbasattesu mettacittaṁ paṭilabhā” ti vatvā dakkhiṇahatthaṁ pasāretvā kumbhe parāmasitvā:

Mā kuñjara nāgamāsado, dukkho hi kuñjara nāgamāsado,
Na hi nāgahatassa kuñjara, sugati hoti ito paraṁ yato.

Mā ca mado mā ca pamādo, na hi pamattā sugatiṁ vajanti te,
Tvaññeva tathā karissasi, yena tvaṁ sugatiṁ gamissasī ti. (Cv. 342).

Dhammaṁ desesi.

Tassa sakalasarīraṁ pītiyā nirantaraṁ phuṭaṁ ahosi. Sace kira tiracchānagato nābhavissā, sotāpattiphalaṁ adhigamissā. Manussā taṁ pāṭihāriyaṁ disvā unnadiṁsu apphoṭiṁsu, sañjātasomanassā nānābharaṇāni khipiṁsu, tāni hatthissa sarīraṁ paṭicchādayiṁsu. Tato paṭṭhāya {5.337} nāḷāgiri dhanapālako nāma jāto. Tasmiṁ kho pana dhanapālakasamāgame caturāsīti pāṇasahassāni amataṁ piviṁsu. Satthā dhanapālakaṁ pañcasu sīlesu patiṭṭhāpesi. So soṇḍāya bhagavato pāde paṁsūni gahetvā upari muddhani ākiritvā paṭikuṭito va paṭikkamitvā dassanūpacāre ṭhito dasabalaṁ vanditvā nivattitvā hatthisālaṁ pāvisi. Tato paṭṭhāya dantasudanto hutvā na kañci viheṭheti. Satthā nipphannamanoratho: “Yehi yaṁ dhanaṁ khittaṁ, tesaññeva taṁ hotū” ti adhiṭṭhāya: “Ajja mayā mahantaṁ pāṭihāriyaṁ kataṁ, imasmiṁ nagare piṇḍāya caraṇaṁ appaṭirūpan”-ti titthiye madditvā bhikkhusaṅghaparivuto jayappatto viya khattiyo nagarā nikkhamitvā veḷuvanam-eva gato. Nagaravāsino bahuṁ annapānakhādanīyaṁ ādāya vihāraṁ gantvā mahādānaṁ pavattayiṁsu.

Atīte rājagahassa pubbapasse sālindiyo nāma brāhmaṇagāmo hoti. Tadā bodhisatto tasmiṁ gāme kassakabrāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto kuṭumbaṁ saṇṭhapetvā tassa gāmassa pubbuttarāya disāya ekasmiṁ gāmakhette karīsasahassamattaṁ kasiṁ kāresi. So ekadivasaṁ manussehi saddhiṁ khettaṁ gantvā kammakāre: “Kasathā” ti āṇāpetvā mukhadhovanatthāya khettakoṭiyaṁ mahantaṁ sobbhaṁ upasaṅkami. Tasmiṁ kho pana sobbhe eko suvaṇṇavaṇṇo kakkaṭako paṭivasati abhirūpo pāsādiko. Bodhisatto dantakaṭṭhaṁ khāditvā taṁ sobbhaṁ otari. Tassa mukhadhovanakāle {3.294} kakkaṭako santikaṁ āgamāsi. Atha naṁ so ukkhipitvā attano uttarisāṭakantare nipajjāpetvā gahetvā khette kattabbakiccaṁ katvā gacchanto tattheva naṁ sobbhe pakkhipitvā gehaṁ agamāsi. Tato paṭṭhāya khettaṁ āgacchanto paṭhamaṁ taṁ sobbhaṁ gantvā kakkaṭakaṁ ukkhipitvā uttarisāṭakantare nipajjāpetvā pacchā kammantaṁ vicāresi. Iti tesaṁ aññamaññaṁ vissāso daḷho ahosi.

Bodhisatto nibaddhaṁ khettaṁ āgacchati, akkhīsu ca panassa pañca pasādā tīṇi maṇḍalāni visuddhāni hutvā paññāyanti. Athassa khettakoṭiyaṁ ekasmiṁ tāle kākakulāvake kākī akkhīni disvā khāditukāmā hutvā kākaṁ āha: “sāmi, dohaḷo me uppanno” ti. “Kiṁ dohaḷo nāmā” ti? “Etassa brāhmaṇassa akkhīni khāditukāmāmhī” ti. “Duddohaḷo te uppanno, ko etāni āharituṁ sakkhissatī” ti. “Tvaṁ na sakkosī” ti ahampetaṁ jānāmi, yo panesa tālassa avidūre vammiko, ettha kaṇhasappo vasati. “Taṁ upaṭṭhaha, so etaṁ ḍaṁsitvā māressati, athassa akkhīni uppāṭetvā tvaṁ āharissasī” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tato paṭṭhāya kaṇhasappaṁ upaṭṭhahi. Bodhisattena pi vāpitasassānaṁ gabbhaggahaṇakāle kakkaṭako mahā ahosi. Athekadivasaṁ sappo kākamāha: “Samma, tvaṁ nibaddhaṁ maṁ upaṭṭhahasi, kiṁ te karomī” ti. “Sāmi, tumhākaṁ dāsiyā etassa khettasāmikassa akkhīsu dohaḷo uppajji, svāhaṁ tumhākaṁ ānubhāvena tassa akkhīni labhissāmīti tumhe upaṭṭhahāmī” ti. Sappo: “Hotu, nayidaṁ garukaṁ, labhissasī” ti taṁ assāsetvā puna divase brāhmaṇassa āgamanamagge kedāramariyādaṁ {3.295} nissāya tiṇehi paṭicchanno hutvā tassāgamanaṁ olokento nipajji.

Bodhisatto āgacchanto paṭhamaṁ sobbhaṁ otaritvā mukhaṁ dhovitvā sinehaṁ paccupaṭṭhāpetvā suvaṇṇakakkaṭakaṁ āliṅgetvā uttarisāṭakantare nipajjāpetvā khettaṁ pāvisi. Sappo taṁ āgacchantaṁ disvāva vegena pakkhanditvā piṇḍikamaṁse ḍaṁsitvā tattheva pātetvā vammikaṁ sandhāya palāyi. Bodhisattassa patanañca kakkaṭakassa sāṭakantarato laṅghanañca kākassa āgantvā bodhisattassa ure nilīyanañca apacchāapurimaṁ ahosi. Kāko nilīyitvā akkhīni tuṇḍena pahari. Kakkaṭako: “Imaṁ kākaṁ nissāya mama sahāyassa bhayaṁ uppannaṁ, etasmiṁ gahite sappo āgacchissatī” ti saṇḍāsena gaṇhanto viya kākaṁ gīvāyaṁ aḷena daḷhaṁ gahetvā kilametvā thokaṁ sithilamakāsi. Kāko: “Kissa maṁ samma, chaḍḍetvā palāyasi, esa maṁ kakkaṭako bhiyyo viheṭheti, yāva na marāmi, tāva ehī” ti sappaṁ pakkosanto paṭhamaṁ gāthamāha.

Sappo taṁ sutvā mahantaṁ phaṇaṁ katvā kākaṁ assāsento agamāsi. Satthā imamatthaṁ dīpento abhisambuddho hutvā dutiyaṁ gāthamāha.

Atha naṁ kilametvā thokaṁ sithilamakāsi. Atha sappo: “Kakkaṭakā nāma neva kākamaṁsaṁ khādanti, na sappamaṁsaṁ, atha kena nu kho kāraṇena ayaṁ amhe gaṇhī” ti cintetvā taṁ pucchanto tatiyaṁ gāthamāha.

Taṁ sutvā sappo cintesi: “Ekenupāyena imaṁ vañcetvā kākañca attānañca mocessāmī” ti. Atha naṁ vañcetukāmo chaṭṭhaṁ gāthamāha.

Taṁ sutvā kakkaṭako cintesi: “Ayaṁ ekenupāyena maṁ dve pi jane vissajjāpetvā palāyitukāmo, mayhaṁ upāyakosallaṁ na jānāti, ahaṁ dāni yathā sappo sañcarituṁ sakkoti, evaṁ aḷaṁ sithilaṁ karissāmi, kākaṁ pana neva vissajjessāmī” ti evaṁ cintetvā sattamaṁ gāthamāha.

Evañca pana vatvā tassa sukhasañcāraṇatthaṁ aḷaṁ sithilamakāsi. Sappo visaṁ āvamitvā mahāsattassa sarīraṁ nibbisaṁ akāsi. So niddukkho uṭṭhāya pakativaṇṇeneva aṭṭhāsi. Kakkaṭako: “Sace ime dve pi janā arogā bhavissanti, mayhaṁ sahāyassa vaḍḍhi nāma na bhavissati, vināsessāmi ne” ti cintetvā kattarikāya uppalamakuḷaṁ viya aḷehi ubhinnam-pi sīsaṁ kappetvā jīvitakkhayaṁ pāpesi. Kākī pi tamhā ṭhānā palāyi. Bodhisatto sappassa sarīraṁ daṇḍake veṭhetvā gumbapiṭṭhe khi pi. Suvaṇṇakakkaṭakaṁ sobbhe vissajjetvā nhatvā sālindiyagāmam-eva gato. Tato paṭṭhāya kakkaṭakena saddhiṁ adhikataro vissāso ahosi.