Jātaka-aṭṭhakathā, Dvādasakanipāto

Kasan-ti {4.158} vapanti te janā ti idaṁ satthā jetavane viharanto devadattassa pañca kulasatāni gahetvā niraye patitabhāvaṁ ārabbha kathesi. So hi aggasāvakesu parisaṁ gahetvā pakkantesu sokaṁ sandhāretuṁ asakkonto uṇhalohite mukhato nikkhante balavavedanāpīḷito tathāgatassa guṇaṁ anussaritvā: “Aham-eva nava māse tathāgatassa anatthaṁ cintesiṁ, satthu pana mayi pāpacittaṁ nāma natthi, asītimahātherānam-pi mayi āghāto nāma natthi, mayā katakammena aham-eva idāni anātho jāto, satthārāpimhi vissaṭṭho mahātherehi pi ñātiseṭṭhena rāhulattherena pi sakyarājakulehi pi, gantvā satthāraṁ khamāpessāmī” ti parisāya saññaṁ datvā attānaṁ pañcakena gāhāpetvā rattiṁ rattiṁ gacchanto kosalaraṭṭhaṁ sampāpuṇi. Ānandatthero satthu ārocesi: “Devadatto kira, bhante, tumhākaṁ khamāpetuṁ āgacchatī” ti. “Ānanda, devadatto mama dassanaṁ na labhissatī” ti.

Atha tasmiṁ sāvatthinagaradvāraṁ sampatte puna thero ārocesi, bhagavā pi tatheva avaca. Tassa jetavane pokkharaṇiyā samīpaṁ āgatassa pāpaṁ matthakaṁ pāpuṇi, sarīre ḍāho uppajji, nhatvā pānīyaṁ pivitukāmo hutvā: “Mañcakato maṁ āvuso otāretha, pānīyaṁ pivissāmī” ti āha. Tassa otāretvā bhūmiyaṁ ṭhapitamattassa cittassāde aladdhe yeva mahāpathavī vivaramadāsi. Tāvadeva taṁ avīcito aggijālā uṭṭhāya parikkhipitvā gaṇhi. So: “Pāpakammaṁ me matthakaṁ pattan”-ti tathāgatassa guṇe anussaritvā:

Imehi aṭṭhīhi tamaggapuggalaṁ, devā tidevaṁ naradammasārathiṁ,
Samantacakkhuṁ satapuññalakkhaṇaṁ, pāṇehi buddhaṁ saraṇaṁ upemī ti. (Mil. 4.3).

Imāya gāthāya saraṇe patiṭṭhahanto avīciparāyaṇo ahosi. Tassa pana pañca upaṭṭhākakulasatāni ahesuṁ. Tāni pi tappakkhikāni hutvā dasabalaṁ akkositvā avīcimhi yeva nibbattiṁsu. Evaṁ so tāni pañca kulasatāni gaṇhitvā avīcimhi patiṭṭhito.

Athekadivasaṁ bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, devadatto pāpo lābhasakkāragiddhatāya {4.159} sammāsambuddhe aṭṭhāne kopaṁ bandhitvā anāgatabhayamanoloketvā pañcahi kulasatehi saddhiṁ avīciparāyaṇo jāto” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na bhikkhave, idāneva devadatto lābhasakkāragiddho hutvā anāgatabhayaṁ na olokesi, pubbe pi anāgatabhayaṁ anoloketvā paccuppannasukhagiddhena saddhiṁ parisāya mahāvināsaṁ patto” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bārāṇasito avidūre kulasahassanivāso mahāvaḍḍhakīgāmo ahosi. Tattha vaḍḍhakī: “Tumhākaṁ mañcaṁ karissāma, pīṭhaṁ karissāma, gehaṁ karissāmā” ti vatvā manussānaṁ hatthato bahuṁ iṇaṁ gahetvā kiñci kātuṁ na sakkhiṁsu. Manussā diṭṭhadiṭṭhe vaḍḍhakī codenti palibuddhanti. Te iṇāyikehi upaddutā sukhaṁ vasituṁ asakkontā: “Videsaṁ gantvā yattha katthaci vasissāmā” ti araññaṁ pavisitvā rukkhe chinditvā mahatiṁ nāvaṁ bandhitvā nadiṁ otāretvā āharitvā gāmato gāvutaḍḍhayojanamatte ṭhāne ṭhapetvā aḍḍharattasamaye gāmaṁ āgantvā puttadāramādāya nāvaṭṭhānaṁ gantvā nāvaṁ āruyha anukkamena mahāsamuddaṁ pavisitvā vātavegena vicarantā samuddamajjhe ekaṁ dīpakaṁ pāpuṇiṁsu. Tasmiṁ pana dīpake sayaṁjātasāliucchukadaliambajambupanasatālanāḷikerādīni vividhaphalāni atthi, aññataro pabhinnanāvo puriso paṭhamataraṁ taṁ dīpakaṁ patvā sālibhattaṁ bhuñjamāno ucchuādīni khādamāno thūlasarīro naggo parūḷhakesamassu tasmiṁ dīpake paṭivasati.

Vaḍḍhakī cintayiṁsu: “Sace ayaṁ dīpako rakkhasapariggahito bhavissati, sabbe pi amhe vināsaṁ pāpuṇissāma, pariggaṇhissāma tāva nan”-ti. Atha sattaṭṭha purisā sūrā balavanto {4.160} sannaddhapañcāvudhā hutvā otaritvā dīpakaṁ pariggaṇhiṁsu. Tasmiṁ khaṇe so puriso bhuttapātarāso ucchurasaṁ pivitvā sukhappatto ramaṇīye padese rajatapaṭṭasadise vālukatale sītacchāyāya uttānako nipajjitvā: “Jambudīpavāsino kasantā vapantā evarūpaṁ sukhaṁ na labhanti, jambudīpato mayhaṁ ayam-eva dīpako varan”-ti gāyamāno udānaṁ udānesi. Atha satthā bhikkhū āmantetvā: “So bhikkhave puriso imaṁ udānaṁ udānesī” ti dassento paṭhamaṁ gāthamāha.

Atha te dīpakaṁ pariggaṇhantā purisā tassa gītasaddaṁ sutvā: “Manussasaddo viya suyyati, jānissāma nan”-ti saddānusārena gantvā taṁ purisaṁ disvā: “Yakkho bhavissatī” ti bhītatasitā sare sannahiṁsu. So pi te disvā attano vadhabhayena: “Nāhaṁ, sāmi, yakkho, purisomhi, jīvitaṁ me dethā” ti yācanto: “Purisā nāma tumhādisā naggā na hontī” ti vutte punappunaṁ yācitvā manussabhāvaṁ viññāpesi. Te taṁ purisaṁ upasaṅkamitvā sammodanīyaṁ kathaṁ sutvā tassa tattha āgataniyāmaṁ pucchiṁsu. So pi sabbaṁ tesaṁ kathetvā: “Tumhe attano puññasampattiyā idhāgatā, ayaṁ uttamadīpo, na ettha sahatthena kammaṁ katvā jīvanti, sayaṁjātasālīnañceva ucchuādīnañcettha anto natthīti anukkaṇṭhantā vasathā” ti āha. Idha pana vasantānaṁ amhākaṁ añño paripantho {4.161} natthi, aññaṁ bhayaṁ ettha natthi, ayaṁ pana amanussapariggahito, amanussā tumhākaṁ uccārapassāvaṁ disvā kujjheyyuṁ, tasmā taṁ karontā vālukaṁ viyūhitvā vālukāya paṭicchādeyyātha, ettakaṁ idha bhayaṁ, aññaṁ natthi, niccaṁ appamattā bhaveyyāthāti. Te tattha vāsaṁ upagacchiṁsu. Tasmiṁ pana kulasahasse pañcannaṁ pañcannaṁ kulasatānaṁ jeṭṭhakā dve vaḍḍhakī ahesuṁ. Tesu eko bālo ahosi rasagiddho, eko paṇḍito rasesu anallīno.

Aparabhāge sabbe pi te tattha sukhaṁ vasantā thūlasarīrā hutvā cintayiṁsu: “Ciraṁ pītā no surā, ucchurasena merayaṁ katvā pivissāmā” ti. Te merayaṁ kāretvā pivitvā madavasena gāyantā naccantā kīḷantā pamattā tattha tattha uccārapassāvaṁ katvā appaṭicchādetvā dīpakaṁ jegucchaṁ paṭikūlaṁ kariṁsu. Devatā: “Ime amhākaṁ kīḷāmaṇḍalaṁ paṭikūlaṁ karontī” ti kujjhitvā: “Mahāsamuddaṁ uttarāpetvā dīpakadhovanaṁ karissāmā” ti mantetvā: “Ayaṁ kāḷapakkho, ajja amhākaṁ samāgamo ca bhinno, ito dāni pannarasame divase puṇṇamīuposathadivase candassuggamanavelāya samuddaṁ ubbattetvā sabbepime ghātessāmā” ti divasaṁ ṭhapayiṁsu. Atha nesaṁ antare eko dhammiko devaputto: “Mā ime mama passantassa nassiṁsū” ti anukampāya tesu sāyamāsaṁ bhuñjitvā gharadvāre sukhakathāya nisinnesu sabbālaṅkārapaṭimaṇḍito sakaladīpaṁ ekobhāsaṁ katvā uttarāya disāya ākāse ṭhatvā: “Ambho vaḍḍhakī, devatā tumhākaṁ kuddhā. Imasmiṁ ṭhāne mā vasittha, ito aḍḍhamāsaccayena hi devatā samuddaṁ ubbattetvā {4.162} sabbeva tumhe ghātessanti, ito nikkhamitvā palāyathā” ti vatvā dutiyaṁ gāthamāha.

Iti so tesaṁ ovādaṁ datvā attano ṭhānam-eva gato. Tasmiṁ gate aparo sāhasiko kakkhaḷo devaputto: “Ime imassa vacanaṁ gahetvā palāyeyyuṁ, ahaṁ nesaṁ gamanaṁ nivāretvā sabbepime mahāvināsaṁ pāpessāmī” ti cintetvā dibbālaṅkārapaṭimaṇḍito sakaladīpaṁ ekobhāsaṁ karonto āgantvā dakkhiṇāya disāya ākāse ṭhatvā: “Eko devaputto idhāgato, no” ti pucchitvā: “Āgato” ti vutte: “So vo kiṁ kathesī” ti vatvā: “Imaṁ nāma, sāmī” ti vutte: “So tumhākaṁ idha nivāsaṁ na icchati, dosena katheti, tumhe aññattha agantvā idheva vasathā” ti vatvā dve gāthā abhāsi:

3. Na jātuyaṁ sāgaravārivego, uplavissaṁ dīpamimaṁ uḷāraṁ,
Taṁ me nimittehi bahūhi diṭṭhaṁ, mā bhetha kiṁ socatha modathavho.

4. Pahūtabhakkhaṁ bahuannapānaṁ, pattattha āvāsamimaṁ uḷāraṁ,
Na vo bhayaṁ paṭipassāmi kiñci, āputtaputtehi pamodathavho ti.

Evaṁ so imāhi dvīhi gāthāhi te assāsetvā pakkāmi. Tassa pakkantakāle dhammikadevaputtassa vacanaṁ anādiyanto bālavaḍḍhakī: “Suṇantu me, bhonto, vacanan”-ti sesavaḍḍhakī āmantetvā pañcamaṁ gāthamāha.

Taṁ sutvā rasagiddhā pañcasatā vaḍḍhakī tassa bālassa vacanaṁ ādiyiṁsu. Itaro pana paṇḍitavaḍḍhakī tassa vacanaṁ anādiyanto te vaḍḍhakī āmantetvā catasso gāthā abhāsi:

6. Yathā ime vippavadanti yakkhā, eko bhayaṁ saṁsati khemameko,
Tadiṅgha mayhaṁ vacanaṁ suṇātha, khippaṁ lahuṁ mā vinassimha sabbe.

7. Sabbe samāgamma karoma nāvaṁ, doṇiṁ daḷhaṁ sabbayantūpapannaṁ,
Sace ayaṁ dakkhiṇo saccamāha, moghaṁ paṭikkosati uttaroyaṁ,
Sā ceva no hehiti āpadatthā, imañca dīpaṁ na pariccajema.

8. Sace ca kho uttaro saccamāha, moghaṁ paṭikkosati dakkhiṇoyaṁ,
Tam-eva {4.164} nāvaṁ abhiruyha sabbe, evaṁ mayaṁ sotthi taremu pāraṁ.

9. Na ve sugaṇhaṁ paṭhamena seṭṭhaṁ, kaniṭṭhamāpāthagataṁ gahetvā,
Yo cīdha tacchaṁ paviceyya gaṇhati, sa ve naro seṭṭhamupeti ṭhānan-ti.

Tattha vippavadantī ti aññamaññaṁ viruddhaṁ vadanti. Lahun-ti purimassa atthadīpanaṁ. Doṇin-ti gambhīraṁ mahānāvaṁ. Sabbayantūpapannan-ti sabbehi phiyārittādīhi yantehi upapannaṁ. Sā ceva no hehiti āpadatthā ti sā ca no nāvā pacchā pi uppannāya āpadāya atthā bhavissati, imañca dīpaṁ na pariccajissāma. Taremū ti tarissāma. Na ve sugaṇhan-ti na ve sukhena gaṇhitabbaṁ. Seṭṭhan-ti uttamaṁ tathaṁ saccaṁ. Kaniṭṭhan-ti paṭhamavacanaṁ upādāya pacchimavacanaṁ kaniṭṭhaṁ nāma. Idhāpi: “Na ve sugaṇhan”-ti anuvattateva. Idaṁ vuttaṁ hoti: ambho vaḍḍhakī, yena kenaci paṭhamena vuttavacanaṁ: “Idam-eva seṭṭhaṁ tathaṁ saccan”-ti sukhaṁ na gaṇhitabbam-eva, yathā ca taṁ, evaṁ kaniṭṭhaṁ gacchā vuttavacanampi: “Idam-eva tathaṁ saccan”-ti na gaṇhitabbaṁ. Yaṁ pana sotavisayaṁ āpāthagataṁ hoti, taṁ āpāthagataṁ gahetvā yo idha paṇḍitapuriso purimavacanañca pacchimavacanañca paviceyya vicinitvā tīretvā upaparikkhitvā tacchaṁ gaṇhāti, yaṁ tathaṁ saccaṁ sabhāvabhūtaṁ, tadeva paccakkhaṁ katvā gaṇhāti. Sa ve naro seṭṭhamupeti ṭhānan-ti so uttamaṁ ṭhānaṁ upeti adhigacchati vindati labhatīti.

So evañca pana vatvā āha: “ambho, mayaṁ dvinnam-pi devatānaṁ vacanaṁ karissāma, nāvaṁ tāva sajjeyyāma. Sace paṭhamassa vacanaṁ saccaṁ bhavissati, taṁ nāvaṁ abhiruhitvā palāyissāma, atha itarassa vacanaṁ saccaṁ bhavissati, nāvaṁ ekamante ṭhapetvā idheva vasissāmā” ti. Evaṁ vutte bālavaḍḍhakī: “Ambho, tvaṁ udakapātiyaṁ {4.165} susumāraṁ passasi, atīva dīghaṁ passasi, paṭhamadevaputto amhesu dosavasena kathesi, pacchimo sineheneva, imaṁ evarūpaṁ varadīpaṁ pahāya kuhiṁ gamissāma, sace pana tvaṁ gantukāmo, tava parisaṁ gaṇhitvā nāvaṁ karohi, amhākaṁ nāvāya kiccaṁ natthī” ti āha. Paṇḍito attano parisaṁ gahetvā nāvaṁ sajjetvā nāvāya sabbūpakaraṇāni āropetvā sapariso nāvāya aṭṭhāsi.

Tato puṇṇamadivase candassa uggamanavelāya samuddato ūmi uttaritvā jāṇukapamāṇā hutvā dīpakaṁ dhovitvā gatā. Paṇḍito samuddassa uttaraṇabhāvaṁ ñatvā nāvaṁ vissajjesi. Bālavaḍḍhakipakkhikāni pañca kulasatāni: “Samuddato ūmi dīpadhovanatthāya āgatā, ettakam-eva etan”-ti kathentā nisīdiṁsu. Tato paṭipāṭiyā kaṭippamāṇā purisappamāṇā tālappamāṇā sattatālappamāṇā sāgaraūmi dīpakam-pi vuyhamānā āgañchi. Paṇḍito upāyakusalatāya rase alaggo sotthinā gato, bālavaḍḍhakī rasagiddhena anāgatabhayaṁ anolokento pañcahi kulasatehi saddhiṁ vināsaṁ patto.

Ito parā sānusāsanī tamatthaṁ dīpayamānā tisso abhisambuddhagāthā honti:

10. Yathā pi te sāgaravārimajjhe, sakammunā sotthi vahiṁsu vāṇijā,
Anāgatatthaṁ paṭivijjhiyāna, appam-pi nācceti sa bhūripañño.

11. Bālā ca mohena rasānugiddhā, anāgataṁ appaṭivijjhiyatthaṁ,
Paccuppanne sīdanti atthajāte, samuddamajjhe yathā te manussā.

12. Anāgataṁ {4.166} paṭikayirātha kiccaṁ, ‘mā maṁ kiccaṁ kiccakāle byadhesi’,
Taṁ tādisaṁ paṭikatakiccakāriṁ, na taṁ kiccaṁ kiccakāle byadhetī ti.

Tattha sakammunā ti anāgatabhayaṁ disvā puretaraṁ katena attano kammena. Sotthi vahiṁsū ti khemena gamiṁsu. Vāṇijā ti samudde vicaraṇabhāvena vaḍḍhakī vuttā. Paṭivijjhiyānā ti evaṁ, bhikkhave, paṭhamataraṁ kattabbaṁ anāgataṁ atthaṁ paṭivijjhitvā idhaloke bhūripañño kulaputto appamattakam-pi attano atthaṁ na acceti nātivattati, na hāpetī ti attho. Appaṭivijjhiyatthan-ti appaṭivijjhitvā atthaṁ, paṭhamam-eva kattabbaṁ akatvā ti attho. Paccuppanne ti yadā taṁ anāgataṁ atthajātaṁ uppajjati, tadā tasmiṁ paccuppanne sīdanti, atthe jāte attano patiṭṭhaṁ na labhanti, samudde te bālavaḍḍhakī manussā viya vināsaṁ pāpuṇanti.

Anāgatan-ti bhikkhave, paṇḍitapuriso anāgataṁ paṭhamataraṁ kattabbakiccaṁ samparāyikaṁ vā diṭṭhadhammikaṁ vā paṭikayirātha, puretaram-eva kareyya. Kiṁkāraṇā? Mā maṁ kiccaṁ kiccakāle byadhesi, pure kattabbañhi pure akayiramānaṁ pacchā paccuppannabhāvappattaṁ attano kiccakāle kāyacittābādhena byadheti, taṁ maṁ mā byadhesīti paṭhamam-eva naṁ paṇḍito kareyya. Taṁ tādisan-ti yathā paṇḍitaṁ purisaṁ. Paṭikatakiccakārin-ti paṭikacceva kattabbakiccakārinaṁ. Taṁ kiccaṁ kiccakāle ti anāgataṁ kiccaṁ kayiramānaṁ pacchā paccuppannabhāvappattaṁ attano kiccakāle kāyacittābādhakāle tādisaṁ purimaṁ na byadheti na bādhati. Kasmā? Pure yeva katattāti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi devadatto paccuppannasukhe laggo anāgatabhayaṁ anoloketvā sapariso vināsaṁ patto” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā bālavaḍḍhakī devadatto ahosi, dakkhiṇadisāya ṭhito adhammikadevaputto kokāliko, uttaradisāya ṭhito dhammikadevaputto sāriputto, paṇḍitavaḍḍhakī pana aham-eva ahosin”-ti.