Jātaka-aṭṭhakathā, Vīsatinipāto

Idaṁ satthā veḷuvane viharanto āyasmato ānandassa jīvitapariccāgaṁ ārabbha kathesi. Devadattena hi tathāgataṁ jīvitā voropetuṁ payojitesu dhanuggahesu sabbapaṭhamaṁ pesitena āgantvā: “Nāhaṁ, bhante, sakkomi taṁ bhagavantaṁ jīvitā voropetuṁ, mahiddhiko so bhagavā mahānubhāvo” ti vutte devadatto: “Alaṁ, āvuso, mā tvaṁ samaṇaṁ gotamaṁ jīvitā voropehi, aham-eva samaṇaṁ gotamaṁ jīvitā voropessāmī” ti vatvā tathāgate gijjhakūṭapabbatassa pacchimachāyāya caṅkamante sayaṁ gijjhakūṭaṁ pabbataṁ abhiruhitvā yantavegena mahatiṁ silaṁ pavijjhi, “imāya silāya samaṇaṁ gotamaṁ jīvitā voropessāmī” ti. Tadā dve pabbatakūṭā samāgantvā taṁ silaṁ sampaṭicchiṁsu. Tato papaṭikā uppatitvā bhagavato pādaṁ paharitvā ruhiraṁ uppādesi, balavavedanā pavattiṁsu. Jīvako tathāgatassa pādaṁ satthakena phāletvā duṭṭhalohitaṁ vametvā pūtimaṁsaṁ apanetvā dhovitvā bhesajjaṁ ālimpitvā nirogamakāsi. Satthā purimasadisam-eva bhikkhusaṅghaparivuto mahatiyā buddhalīlāya vicari.

Atha naṁ disvā devadatto cintesi: “samaṇassa gotamassa rūpasobhaggappattaṁ sarīraṁ disvā koci manussabhūto upasaṅkamituṁ na sakkoti, rañño kho pana nāḷāgiri nāma hatthī caṇḍo pharuso {5.334} manussaghātako buddhadhammasaṅghaguṇe na jānāti, so taṁ jīvitakkhayaṁ pāpessatī” ti. So gantvā rañño tamatthaṁ ārocesi. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā hatthācariyaṁ pakkosāpetvā: “Samma, sve nāḷāgiriṁ mattaṁ katvā pāto va samaṇena gotamena paṭipannavīthiyaṁ vissajjehī” ti āha. Devadatto pi naṁ: “Aññesu divasesu hatthī kittakaṁ suraṁ pivatī” ti pucchitvā: “Aṭṭha ghaṭe, bhante” ti vutte: “Tena hi sve tvaṁ taṁ soḷasa ghaṭe pāyetvā samaṇena gotamena paṭipannavīthiyaṁ abhimukhaṁ kareyyāsī” ti āha. So: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Rājā nagare bheriṁ carāpesi: “sve nāḷāgiriṁ mattaṁ katvā nagare vissajjessati, nāgarā pāto va sabbakiccāni katvā antaravīthiṁ mā paṭipajjiṁsū” ti. Devadatto pi rājanivesanā oruyha hatthisālaṁ gantvā hatthigopake āmantetvā: “Mayaṁ bhaṇe uccaṭṭhāniyaṁ nīcaṭṭhāne, nīcaṭṭhāniyaṁ vā uccaṭṭhāne kātuṁ samatthā, sace vo yasena attho, sve pāto va nāḷāgiriṁ tikhiṇasurāya soḷasa ghaṭe pāyetvā samaṇassa gotamassa āgamanavelāya tuttatomarehi vijjhitvā kujjhāpetvā hatthisālaṁ bhindāpetvā samaṇena gotamena paṭipannavīthiyaṁ abhimukhaṁ katvā samaṇaṁ gotamaṁ jīvitakkhayaṁ pāpethā” ti āha. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchiṁsu.

Sā pavatti sakalanagare vitthārikā ahosi. Buddhadhammasaṅghamāmakā upāsakā taṁ sutvā satthāraṁ upasaṅkamitvā: “Bhante, devadatto raññā saddhiṁ ekato hutvā sve tumhehi paṭipannavīthiyaṁ nāḷāgiriṁ vissajjāpessati, sve piṇḍāya apavisitvā idheva hotha, mayaṁ vihāre yeva buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa bhikkhaṁ dassāmā” ti vadiṁsu. Satthāpi: “Sve piṇḍāya na pavisissāmī” ti avatvāva: “Ahaṁ sve nāḷāgiriṁ dametvā pāṭihāriyaṁ katvā titthiye madditvā rājagahe piṇḍāya acaritvāva bhikkhusaṅghaparivuto nagarā nikkhamitvā veḷuvanam-eva āgamissāmi, rājagahavāsino pi bahūni bhattabhājanāni gahetvā veḷuvanam-eva āgamissanti, sve vihāre yeva bhattaggaṁ bhavissatī” ti iminā kāraṇena tesaṁ adhivāsesi. Te tathāgatassa adhivāsanaṁ viditvā bhattabhājanāni āharitvā: “Vihāre yeva dānaṁ dassāmā” ti pakkamiṁsu.

Satthā pi paṭhamayāme dhammaṁ desetvā majjhimayāme devatānaṁ pañhaṁ vissajjetvā pacchimayāmassa paṭhamakoṭṭhāse sīhaseyyaṁ kappetvā dutiyakoṭṭhāse phalasamāpattiyā {5.335} vītināmetvā tatiyakoṭṭhāse mahākaruṇāsamāpattiṁ samāpajjitvā vuṭṭhāya bodhaneyyabandhave olokento nāḷāgiridamane caturāsītiyā pāṇasahassānaṁ dhammābhisamayaṁ disvā vibhātāya rattiyā katasarīrapaṭijaggano hutvā āyasmantaṁ ānandaṁ āmantetvā, “ānanda, ajja rājagahaparivattakesu aṭṭhārasasu mahāvihāresu sabbesam-pi bhikkhūnaṁ mayāsaddhiṁ rājagahaṁ pavisituṁ ārocehī” ti āha. Thero tathā akāsi. Sabbe pi bhikkhū veḷuvane sannipatiṁsu. Satthā mahābhikkhusaṅghaparivuto rājagahaṁ pāvisi. Atha hatthimeṇḍā yathānusiṭṭhaṁ paṭipajjiṁsu, mahanto samāgamo ahosi. Saddhāsampannā manussā: “Ajja kira buddhanāgassa tiracchānanāgena saṅgāmo bhavissati, anūpamāya buddhalīlāya nāḷāgiridamanaṁ passissāmā” ti pāsādahammiyagehacchadanādīni abhiruhitvā aṭṭhaṁsu. Asaddhā pana micchādiṭṭhikā: “Ayaṁ nāḷāgiri caṇḍo pharuso manussaghātako buddhādīnaṁ guṇaṁ na jānāti, so ajja samaṇassa gotamassa suvaṇṇavaṇṇaṁ sarīraṁ viddhaṁsetvā jīvitakkhayaṁ pāpessati, ajja paccāmittassa piṭṭhiṁ passissāmā” ti pāsādādīsu aṭṭhaṁsu.

Hatthī pi bhagavantaṁ āgacchantaṁ disvā manusse tāsento gehāni viddhaṁsento sakaṭāni saṁcuṇṇento soṇḍaṁ ussāpetvā pahaṭṭhakaṇṇavālo pabbato viya ajjhottharanto yena bhagavā tenābhidhāvi. Taṁ āgacchantaṁ disvā bhikkhū bhagavantaṁ etadavocuṁ: “ayaṁ, bhante, nāḷāgiri caṇḍo pharuso manussaghātako imaṁ racchaṁ paṭipanno, na kho panāyaṁ buddhādiguṇaṁ jānāti, paṭikkamatu, bhante, bhagavā, paṭikkamatu sugato” ti. Mā, bhikkhave, bhāyittha, paṭibalo ahaṁ nāḷāgiriṁ dametunti. Athāyasmā sāriputto satthāraṁ yāci: “bhante, pitu uppannakiccaṁ nāma jeṭṭhaputtassa bhāro, aham-eva taṁ damemī” ti. Atha naṁ satthā, “sāriputta, buddhabalaṁ nāma aññaṁ, sāvakabalaṁ aññaṁ, tiṭṭha tvan”-ti paṭibāhi. Evaṁ yebhuyyena asīti mahātherā yāciṁsu. Satthā sabbe pi paṭibāhi. Atha āyasmā ānando satthari balavasinehena adhivāsetuṁ asakkonto: “Ayaṁ hatthī paṭhamaṁ maṁ māretū” ti tathāgatassatthāya jīvitaṁ pariccajitvā gantvā satthu purato aṭṭhāsi. Atha naṁ satthā: “Apehi, ānanda, mā me purato aṭṭhāsī” ti āha. “Bhante, ayaṁ hatthī caṇḍo {5.336} pharuso manussaghātako kappuṭṭhānaggisadiso paṭhamaṁ maṁ māretvā pacchā tumhākaṁ santikaṁ āgacchatū” ti thero avaca. Yāvatatiyaṁ vuccamāno pi tatheva aṭṭhāsi na paṭikkami. Atha naṁ bhagavā iddhibalena paṭikkamāpetvā bhikkhūnaṁ antare ṭhapesi.

Atīte bārāṇasiyaṁ bahuputtako nāma rājā rajjaṁ kāresi. Khemā nāmassa aggamahesī ahosi. Tadā mahāsatto suvaṇṇahaṁsayoniyaṁ nibbattitvā navutihaṁsasahassaparivuto cittakūṭe vasi. Tadā pi devī {4.424} vuttanayeneva supinaṁ disvā rañño suvaṇṇavaṇṇahaṁsassa dhammadesanāsavanadohaḷaṁ ārocesi. Rājā pi amacce pucchitvā: “Suvaṇṇavaṇṇahaṁsā nāma cittakūṭapabbate vasantī” ti ca sutvā khemaṁ nāma saraṁ kāretvā nānappakārāni nivāpadhaññāni ropāpetvā catūsu kaṇṇesu devasikaṁ abhayaghosanaṁ ghosāpesi, ekañca luddaputtaṁ haṁsānaṁ gahaṇatthāya payojesi. Tassa payojitākāro ca, tena tattha sakuṇānaṁ upaparikkhitabhāvo ca, suvaṇṇahaṁsānaṁ āgatakāle rañño ārocetvā pāsānaṁ oḍḍitaniyāmo ca, mahāsattassa pāse baddhaniyāmo ca, sumukhassa haṁsasenāpatino tīsu haṁsaghaṭāsu taṁ adisvā nivattanañca sabbaṁ mahāhaṁsajātake (Ja. 534) āvi bhavissati.

Rājā brāhmaṇe pakkosāpetvā sakkāraṁ katvā pucchi: “honti nu kho ācariyā suvaṇṇavaṇṇā haṁsā” ti? “Āma, mahārāja amhākaṁ mantesumacchā, kakkaṭakā, kacchapā, migā, morā, haṁsāti cha ete tiracchānagatā suvaṇṇavaṇṇā hontīti āgatā, tattha dhataraṭṭhakulahaṁsā nāma paṇḍitā ñāṇasampannā, iti manussehi saddhiṁ satta suvaṇṇavaṇṇā hontī” ti.

Taṁ sutvā rājā attamano hutvā: “Kahaṁ nu kho ācariyā dhataraṭṭhahaṁsā vasantī” ti pucchitvā: “Na jānāma, mahārājā” ti vutte: “Atha ke pana jānissantī” ti vatvā: “Luddaputtā” ti vutte sabbe attano vijite luddake sannipātāpetvā pucchi: “tātā, suvaṇṇavaṇṇā dhataraṭṭhakulahaṁsā nāma kahaṁ vasantī” ti? Atheko luddo: “Himavante kira, deva, cittakūṭapabbateti no kulaparamparāya kathentī” ti āha. “Jānāsi pana nesaṁ gahaṇūpāyan”-ti? “Na jānāmi, devā” ti. “Ke pana jānissantī” ti? Brāhmaṇāti. So brāhmaṇapaṇḍite pakkosāpetvā {5.356} cittakūṭapabbate suvaṇṇavaṇṇānaṁ haṁsānaṁ atthibhāvaṁ ārocetvā: “Jānātha nu kho tesaṁ gahaṇūpāyan”-ti pucchi. “Mahārāja, kiṁ tehi gantvā gahitehi, upāyena te nagarasamīpaṁ ānetvā gahessāmā” ti. “Ko pana upāyo” ti? “Mahārāja, nagarato avidūre uttarena tigāvutamatte tigāvutappamāṇaṁ khemaṁ nāma saraṁ kārāpetvā udakassa pūretvā nānādhaññāni ropetvā pañcavaṇṇapadumasañchannaṁ kārāpetvā ekaṁ paṇḍitaṁ nesādaṁ paṭicchāpetvā manussānaṁ upagantuṁ adatvā catūsu kaṇṇesu ṭhitehi abhayaṁ ghosāpetha, taṁ sutvā nānāsakuṇā dasa disā otarissanti, te pi haṁsā paramparāya tassa sarassa khemabhāvaṁ sutvā āgacchissanti, atha ne vālapāsehi bandhāpetvā gaṇhāpeyyāthā” ti.

Taṁ sutvā rājā tehi vuttapadese vuttappakāraṁ saraṁ kārāpetvā chekaṁ nesādaṁ pakkosāpetvā tassa sahassaṁ dāpetvā: “Tvaṁ ito paṭṭhāya attano kammaṁ mā kari, puttadāraṁ te ahaṁ posessāmi, tvaṁ appamatto khemaṁ saraṁ rakkhanto manusse paṭikkamāpetvā catūsu kaṇṇesu abhayaṁ ghosāpetvā āgatāgate sakuṇe mama ācikkheyyāsi, suvaṇṇahaṁsesu āgatesu mahantaṁ sakkāraṁ labhissasī” ti tamassāsetvā khemaṁ saraṁ paṭicchāpesi. So tato paṭṭhāya raññā vuttanayeneva tattha paṭipajji, “khemaṁ saraṁ rakkhatī” ti cassa: “Khemanesādo” tveva nāmaṁ udapādi. Tato paṭṭhāya ca nānappakārā sakuṇā otariṁsu, “khemaṁ nibbhayaṁ saran”-ti paramparāghosena nānāhaṁsā āgamiṁsu. Paṭhamaṁ tāva tiṇahaṁsā āgamiṁsu, tesaṁ ghosena paṇḍuhaṁsā, tesaṁ ghosena manosilāvaṇṇā haṁsā, tesaṁ ghosena setahaṁsā, tesaṁ ghosena pākahaṁsā āgamiṁsu. Tesu āgatesu khemako rañño ārocesi: “deva, pañcavaṇṇā haṁsā āgantvā sare gocaraṁ gaṇhanti, pākahaṁsānaṁ āgatattā idāni katipāheneva suvaṇṇahaṁsā āgamissanti, mā {5.357} cintayittha, devā” ti.

Taṁ sutvā rājā: “Aññena tattha na gantabbaṁ, yo gacchissati, hatthapādachedanañca gharavilopañca pāpuṇissatī” ti nagara bheriṁ carāpesi. Tato paṭṭhāya tattha koci na gacchati. Cittakūṭassa panāvidūre kañcanaguhāyaṁpākahaṁsā vasanti, te pi mahabbalā. Dhataraṭṭhakulena saddhiṁ tesaṁ sarīravaṇṇo va viseso. Pākahaṁsarañño pana dhītā suvaṇṇavaṇṇā ahosi. So taṁ dhataraṭṭhamahissarassa anurūpāti tassa pādaparicārikaṁ katvā pesesi. Sā tassa piyā ahosi manāpā, teneva ca kāraṇena tāni dve haṁsakulāni aññamaññaṁ vissāsikāni jātāni.

Athekadivasaṁ bodhisattassa parivārahaṁsā pākahaṁse pucchiṁsu: “tumhe imesu divasesu kahaṁ gocaraṁ gaṇhathā” ti? “Mayaṁ bārāṇasito avidūre khemasare gocaraṁ gaṇhāma, tumhe pana kuhiṁ āhiṇḍathā” ti. “Asukaṁ nāmā” ti vutte: “Kasmā khemasaraṁ na gacchatha, so hi saro ramaṇīyo nānāsakuṇasamākiṇṇo pañcavaṇṇapadumasañchanno nānādhaññaphalasampanno nānappakārabhamaragaṇanikūjito catūsu kaṇṇesu niccaṁ pavattaabhayaghosano, koci naṁ upasaṅkamituṁ samattho nāma natthi, pageva aññaṁ upaddavaṁ kātuṁ, evarūpo so saro” ti khemasaraṁ vaṇṇayiṁsu. Te tesaṁ vacanaṁ sutvā: “Bārāṇasiyā samīpe kira evarūpo khemo nāma saro atthi, pākahaṁsā tattha gantvā gocaraṁ gaṇhanti, tumhe pi dhataraṭṭhamahissarassa ārocetha, sace anujānāti, mayam-pi tattha gantvā gocaraṁ gaṇheyyāmā” ti sumukhassa kathesuṁ. Sumukho rañño ārocesi. So cintesi: “manussā nāma bahumāyā kharamantā upāyakusalā, bhavitabbamettha kāraṇena, ettakaṁ kālaṁ eso saro natthi, idāni amhākaṁ gahaṇatthāya kato bhavissatī” ti. So sumukhaṁ āha: “mā vo tattha gamanaṁ ruccatha, na so saro tehi sudhammatāya kato, amhākaṁ gahaṇatthā yeva kato, manussā nāma bahumāyā kharamantā upāyakusalā, tumhe sake yeva gocare carathā” ti {5.358}.

Suvaṇṇahaṁsā: “Khemaṁ saraṁ gantukāmamhā” ti dutiyam-pi tatiyam-pi sumukhassa ārocesuṁ. So tesaṁ tattha gantukāmataṁ mahāsattassa ārocesi. Atha mahāsatto: “Mama ñātakā maṁ nissāya mā kilamantu, tena hi gacchāmā” ti navutihaṁsasahassaparivuto tattha gantvā gocaraṁ gahetvā haṁsakīḷaṁ kīḷitvā cittakūṭam-eva paccāgami. Khemako tesaṁ gocaraṁ caritvā gatakāle gantvā tesaṁ āgatabhāvaṁ rañño ārocesi. Rājā tuṭṭhacitto hutvā, “samma khemaka, ekaṁ vā dve vā haṁse gaṇhituṁ vāyama, mahantaṁ te yasaṁ dassāmī” ti vatvā paribbayaṁ datvā taṁ uyyojesi. So tattha gantvā cāṭipañjare nisīditvā haṁsānaṁ caraṇaṭṭhānaṁ vīmaṁsi. Bodhisattā nāma nilloluppacārino honti, tasmā mahāsatto otiṇṇaṭṭhānato paṭṭhāya sapadānaṁ sāliṁ khādanto agamāsi. Sesā ito cito ca khādantā vicariṁsu.

Atha luddaputto: “Ayaṁ haṁso nilloluppacārī, imaṁ bandhituṁ vaṭṭatī” ti cintetvā punadivase haṁsesu saraṁ anotiṇṇesu yeva cāṭipañjare nisinno taṁ ṭhānaṁ gantvā avidūre pañjare attānaṁ paṭicchādetvā chiddena olokento acchi. Tasmiṁ khaṇe mahāsatto navutihaṁsasahassapurakkhato hiyyo otiṇṇaṭṭhāne yeva otaritvā odhiyaṁ nisīditvā sāliṁ khādanto pāyāsi. Nesādo pañjarachiddena olokento tassa rūpasobhaggappattaṁ attabhāvaṁ disvā: “Ayaṁ haṁso sakaṭanābhippamāṇasarīro suvaṇṇavaṇṇo, tīhi rattarājīhi gīvāyaṁ parikkhitto, tisso rājiyo galena otaritvā urantarena gatā, tisso pacchābhāgena nibbijjhitvā gatā, rattakambalasuttasikkāya ṭhapitakañcanakkhandho viya atirocati, iminā etesaṁ raññā bhavitabbaṁ, imam-eva gaṇhissāmī” ti cintesi. Haṁsarājā pi bahuṁ gocaraṁ caritvā jalakīḷaṁ kīḷitvā haṁsagaṇaparivuto cittakūṭam-eva agamāsi. Iminā niyāmeneva pañca divase gocaraṁ gaṇhi. Chaṭṭhe divase khemako kāḷaassavālamayaṁ daḷhaṁ mahārajjuṁ vaṭṭitvā yaṭṭhiyā pāsaṁ katvā: “Sve haṁsarājā imasmiṁ okāse {5.359} otarissatī” ti tathato ñatvā antoudake yaṭṭhipāsaṁ oḍḍi.

Punadivase haṁsarājā otaranto pādaṁ pāse pavesanto yeva otari. Athassa pāso pādaṁ ayapaṭṭakena kaḍḍhanto viya ābandhitvā gaṇhi. So: “Chindissāmi nan”-ti vegaṁ janetvā kaḍḍhitvā pātesi. Paṭhamavāre suvaṇṇavaṇṇaṁ cammaṁ chijji, dutiyavāre kambalavaṇṇaṁ maṁsaṁ chijji, tatiyavāre nhāru chijji, catutthavāre pana: “Pādā chijjeyyuṁ, rañño pana hīnaṅgatā nāma ananucchavikā” ti na vāyāmaṁ akāsi, balavavedanā ca pavattiṁsu. So cintesi: “sacāhaṁ baddharavaṁ ravissāmi, ñātakā me ñatrastā hutvā gocaraṁ aggahetvā chātajjhattāva palāyantā dubbalattā samudde patissantī” ti. So vedanaṁ adhivāsetvā pāsavase vattetvā sāliṁ khādanto viya hutvā tesaṁ yāvadatthaṁ caritvā haṁsakīḷaṁ kīḷanakāle mahantena saddena baddharavaṁ ravi. Taṁ sutvā haṁsā maraṇabhayatajjitā vaggavaggā cittakūṭābhimukhā purimanayeneva pakkamiṁsu.

Sumukho pi heṭṭhā vuttanayeneva cintetvā vicinitvā tīsu pi koṭṭhāsesu mahāsattaṁ adisvā: “Addhā tassevedaṁ bhayaṁ uppannan”-ti nivattitvā āgato mahāsattaṁ pāsena baddhaṁ lohitamakkhitaṁ dukkhāturaṁ paṅkapiṭṭhe nipannaṁ disvā: “Mā bhāyi, mahārāja, ahaṁ mama jīvitaṁ pariccajitvā tumhe mocessāmī” ti vadanto otaritvā mahāsattaṁ assāsento paṅkapiṭṭhe nisīdi.

Idhā pi mahāsatto yaṭṭhipāse bajjhitvā pāsayaṭṭhiyaṁ olambanto yeva gīvaṁ pasāretvā haṁsānaṁ gatamaggaṁ olokento sumukhaṁ āgacchantaṁ disvā: “Āgatakāle naṁ vīmaṁsissāmī” ti cintetvā tasmiṁ āgate tisso gāthā abhāsi:

Evaṁ tesaṁ kathentānaññeva luddaputto daṇḍamādāya vegenāgato. Sumukho dhataraṭṭhaṁ assāsetvā tassābhimukho gantvā apacitiṁ dassetvā haṁsarañño guṇe kathesi. Tāvadeva luddo muducitto ahosi. So tassa muducittakaṁ ñatvā puna gantvā haṁsarājam-eva assāsento aṭṭhāsi. Luddo pi haṁsarājānaṁ upasaṅkamitvā chaṭṭhaṁ gāthamāha.

Luddo haṁsarañño kathaṁ abhinanditvā sumukhena saddhiṁ sallapanto tisso gāthā abhāsi:

Taṁ sutvā luddo pasannacitto hutvā: “Sacāhaṁ evaṁ sīlasampannesu imesu aparajjhissāmi, pathavī pi me vivaraṁ dadeyya, kiṁ me rañño santikā laddhena dhanena, vissajjessāmi nan”-ti cintetvā gāthamāha.

Evañca pana vatvā dhataraṭṭhaṁ yaṭṭhipāsato otāretvā saratīraṁ netvā pāsaṁ muñcitvā muducittena lohitaṁ dhovitvā nhāruādīni {4.427} paṭipādesi. Tassa muducittatāya mahāsattassa pāramitānubhāvena ca tāvadeva pādo sacchavi ahosi, baddhaṭṭhānam-pi na paññāyi. Sumukho bodhisattaṁ oloketvā tuṭṭhacitto anumodanaṁ karonto gāthamāha.

Taṁ sutvā luddo: “Gacchatha, sāmī” ti āha. Atha naṁ mahāsatto: “Kiṁ pana tvaṁ samma, maṁ attano atthāya bandhi, udāhu aññassa āṇattiyā” ti pucchitvā tena tasmiṁ kāraṇe ārocite: “Kiṁ nu kho me ito va cittakūṭaṁ gantuṁ seyyo, udāhu nagaran”-ti vimaṁsanto: “Mayi nagaraṁ gate luddaputto dhanaṁ labhissati, deviyā dohaḷo paṭippassambhissati, sumukhassa mittadhammo pākaṭo bhavissati, tathā mama ñāṇabalaṁ, khemañca saraṁ abhayadakkhiṇaṁ katvā labhissāmi, tasmā nagaram-eva gantuṁ seyyo” ti sanniṭṭhānaṁ katvā: “Ludda, tvaṁ amhe kājenādāya rañño santikaṁ nehi, sace no rājā vissajjetukāmo bhavissati, vissajjessatī” ti āha. Rājāno nāma sāmi, kakkhaḷā, gacchatha tumheti. Mayaṁ tādisaṁ luddam-pi mudukaṁ karimha, rañño ārādhane amhākaṁ bhāro, nehi yeva no, sammāti. So tathā akāsi. Rājā haṁse disvāva somanassajāto hutvā dve pi haṁse kañcanapīṭhe nisīdāpetvā madhulāje khādāpetvā madhurodakaṁ pāyetvā añjaliṁ paggayha dhammakathaṁ āyāci. Haṁsarājā tassa sotukāmataṁ viditvā paṭhamaṁ tāva paṭisanthāramakāsi. Tatrimā haṁsassa ca rañño ca vacanapaṭivacanagāthāyo honti:

Tattha vinayenā ti ācārena. Pacchā kurute yogan-ti yo ce sikkhitabbasikkhāsu daharakāle yogaṁ vīriyaṁ akatvā pacchā mahallakakāle karoti, evarūpo pacchā tathārūpe dukkhe vā āpadāsu vā uppannāsu sīdati, attānaṁ uddharituṁ na sakkoti. Tassa saṁhīrapaññassā ti tassa asikkhitattā tato tato haritabbapaññassa niccaṁ calabuddhino. Vivaro ti bhogādīnaṁ chiddaṁ, parihānī ti attho. Rattimandho ti rattandho. Idaṁ vuttaṁ hoti: “yathā rattandho rattikāṇo rattiṁ candobhāsādīhi thūlarūpāneva passati, sukhumāni passituṁ na sakkoti, evaṁ asikkhito saṁhīrapañño kismiñcideva bhaye uppanne sukhumāni kiccāni passituṁ na sakkoti, oḷārike yeva passati, tasmā tava putte daharakāle yeva sikkhāpetuṁ vaṭṭatī” ti.

Asāre ti nissāre lokāyatavedasamaye. Sārayogaññū ti sārayutto esa samayoti maññamāno. Matiṁ na tveva vindatī ti bahuṁ sikkhitvā pi paññaṁ na labhati yeva. Giriduggasmin-ti so evarūpo yathā nāma sarabho attano vasanaṭṭhānaṁ āgacchanto antarāmagge visamam-pi samanti maññamāno giridugge vegenāgacchanto narakapapātaṁ patitvā antarā yeva sīdati, āvāsaṁ na pāpuṇāti, evametaṁ asāraṁ lokāyatavedasamayaṁ sārasaññāya uggahetvā mahāvināsaṁ pāpuṇāti. Tasmā tava putte atthanissitesu vaḍḍhi-āvahesu kiccesu yojetvā sikkhāpehīti. Nise aggīvā ti mahārāja, hīnajātiko pi uṭṭhānādiguṇasampanno rattiṁ aggikkhandho viya obhāsati. Etaṁ me ti etaṁ mayā vuttaṁ rattandhañca aggikkhandhañca upamaṁ katvā tava putte vijjāsu vācaya, sikkhitabbayuttāsu sikkhāsu yojehi. Evaṁ yutto hi yathā sukhette suvuṭṭhiyā bījaṁ saṁvirūhati, tatheva medhāvī saṁvirūhati, yasena ca bhogehi ca vaḍḍhatīti.

Evaṁ {4.430} mahāsatto sabbarattiṁ rañño dhammaṁ desesi, deviyā dohaḷo paṭippassambhi. Mahāsatto aruṇuggamanavelāyam-eva rājānaṁ pañcasu sīlesu patiṭṭhapetvā appamādena ovaditvā saddhiṁ sumukhena uttarasīhapañjarena nikkhamitvā cittakūṭam-eva gato.